Vienmēr būs labāk, ja zināsiet pēc iespējas vairāk vārdu un spēsiet tos lietot piemērotās gramatiskās formās, taču, lai tos apgūtu, ir nepieciešams laiks.
Realitāte ir tāda, ka laika vienmēr pietrūkst, un tāpēc bieži vien nākas iztikt ar pavisam nelielu vārdu krājumu. Tad ir svarīgi, kā protat šos it kā niecīgos zināšanu resursus likt lietā. Vēlreiz atkārtošu, ka būtisks ir nevis zināmo vārdu skaits, bet prasme tos pārdomāti un radoši izmantot. Svarīgi ir arī tas, lai apgūšanai būtu izvēlēti pareizie vārdi. Šeit tiešām noder tāds izteiciens kā “Laba daudz nevajag”.
Pamata vārdi ir vārdi, bez kuriem saziņā gandrīz nav iespējami iztikt. Ar šo vārdu palīdzību, lietojot tos dažādās kombinācijās, var aprakstīt biežāk sastopamās un nozīmīgākās ikdienas situācijas, par kurām runājām iepriekšējā nodaļā. Pamata vārdus ar pavisam nelieliem izņēmumiem var lietot jebkurā pasaules malā.
Ar optimālu pamata vārdu sarakstu varēsiet iepazīties nedaudz vēlāk, bet tagad minēšu pāris piemērus, kāpēc sarakstā ir tieši tie vārdi, kas ir, un citu nav. Runājot par skaitļiem, pilnīgi pietiks, ja no skaitļa vārdiem sākumā apgūsiet “viens” un “divi”. Lai manipulētu ar citiem skaitļiem, vienmēr varēsiet lietot pamatvārdus “vairāk” un “mazāk”. Tāpat lieti noder manipulēšana ar pirkstiem un skaitļu pierakstīšana. Lai norādītu uz laiku, kad noticis notikums, pilnīgi pietiek, ja zināsiet vārdus “tagad”, “agrāk” un “vēlāk”. Jebkuru dzīvu radību vienmēr varēsiet aprakstīt ar vārda “dzīvnieks” palīdzību.
Runāt par vārdiem, kā nav šajā sarakstā, var krietni ilgāk, nekā par tiem, kas ir. Taču te būs daži spilgti piemēri. Lai izdzīvotu svešā vidē, mēs brīnišķīgi varam iztikt bez tādiem vārdiem kā spiediens, mantkārīgs, atspirdzinošs, paātrinājums, centrbēdze, vēziens, berze, čiekurs, pārnadzis utt. utjp.
Var gadīties, ka vārda nozīmīgums nav apspriežams, bet, mirkli padomājot, izrādās, ka tam nav nekāda sakara ar izdzīvošanu vai apgūšanai nepieciešamo minimumu. Klasisks gadījums ir vārdi “māte” un “tēvs”. Šie vārdi ikvienam no mums ir ļoti svarīgi, taču pieaugušam cilvēkam tos nākas lietot samērā reti, tāpēc tie izdzīvošanas minimumā neietilpst.
Pie speciālajiem vārdiem pieder tādi vārdi, kas attiecināmi uz samērā šauru nodarbošanos, konkrētu ģeogrāfisku vietu vai īpašu vaļasprieka jomu, piemēram, makšķerēšanu, celtniecību vai kādu sporta disciplīnu. Katram cilvēkam, pirms doties uz svešu vietu, prātā jāpārcilā, kas viņa braucienā varētu būt specifisks, un tam ir attiecīgi jāsagatavojas. Proti, pie nepieciešamā minimuma jeb pamata vārdu saraksta jāpievieno vēl arī daži specifiskie vārdi. Parasti, lai varētu saprasties, runājot par šo specifisko nodarbi, pietiek ar 10–20 papildus vārdiem.
Šeit derētu ielāgot dažas vienkāršas patiesības. Viena no tām: uzzini kaut ko par vietu, uz kurieni dodies, centies noskaidrot tai specifisko. Dažādos ģeogrāfiskos punktos var būt ļoti aktuāli zināt vārdus, par kuriem citā ģeogrāfiskajā punktā neviens nekad un neko nebūs dzirdējis. Arī šos atšķirīgos vārdus sauc par speciālajiem vārdiem. Indīgas čūskas apzīmējums slēpotājam Kanādas ziemeļos nebūs tik ļoti noderīgs, kā medniekam Brazīlijas mūža mežos.
Tas pats attiecas uz dažādiem hobijiem. Ja dodaties uz svešu valsti, lai nodotos vindsērfingam, bez 100 nepieciešamajiem vārdiem būtu noderīgi apgūt arī vārdus “bura”, “masts”, “dēlis”, “spura”, “vējš”, “viļņi” un, iespējams, vēl dažus, kas gadījumā, ja par atpūtas veidu izvēlēsieties golfa spēli, visticamāk nebūs aktuāli.
Ja dzimto zemi pametat, lai svešumā strādātu par pavāru, vajadzēs apgūt vairāku produktu un garšvielu nosaukumus, savukārt celtniecībā nodarbinātam šie vārdi īpaši nepalīdzēs.
Īpašs gadījums ir vietu nosaukumi. To apgūšana saistās ar drošību. Lai Jūs vienmēr varētu paskaidrot, no kurienes un uz kurieni dodaties, būtu noderīgi vietu nosaukumus spēt ne tikai nosaukt, bet arī uzrakstīt. Rakstības apgūšana ir noderīga gadījumos, kad konkrētā reģiona izruna būtiski atšķiras no oficiālās valodas izrunas.