Lai sāktu mācīties svešvalodu, vispirms vajadzētu noskaidrot, kāpēc cilvēki vispār runā (arī dzimtajā valodā), un vai tas viņiem tiešām ir nepieciešams?
Izrādās, cilvēki runā, lai panāktu kādu sev vēlamu rezultātu. Varbūt izņēmumi ir gadījumi, kad mēs runājām paši ar sevi, bet, ja tā padomā,
pat runājot pašiem ar sevi, varam panākt kādu rezultātu. Piemēram, mācoties svešvalodas, mēs mēdzam sarunāties paši ar sevi un šīs dīvainās nodarbošanās rezultātā apgūstam izvēlēto materiālu.
Nevēlos atkāpties no iepriekšējā apgalvojuma, taču taisnības labad jāsaka, ka cilvēki pilnīgi mierīgi var iztikt arī bez sarunāšanās. Ja situācija ir izveidojusies tāda, ka viss notiek pats no sevis, un Jums no apkārtējiem nekas, papildus tam, ko jau saņemat, nav vajadzīgs, runāšana var izpalikt.
Taču, atrodoties sabiedrībā, cilvēki rada situācijas, kas piespiež viņus runāt. Cilvēki vaicā, lai saņemtu nepieciešamo lietu vai vajadzīgo informāciju. Cilvēki atbild uz jautājumiem, lai izjustu gandarījumu, ka spējuši kādam palīdzēt. Viņi skaita garus dzejoļus, lai izraisītu kādā apbrīnu; stāsta anekdotes, lai liktu citiem smieties; runā ar skolēnu, studentu vai vienkārši interesentu auditoriju, lai to izglītotu; reizēm vienkārši pļāpā, lai uzturētu sarunu un īstenotu cilvēkam tik vitāli svarīgās saziņas
vajadzības utt. Tātad runātājam allaž ir kāds mērķis; viņš allaž vēlas panākt kādu materiālu vai informatīvu, bet, galvenais, sev vēlamu rezultātu.
Tā kā esam vienojušies par to, ka cilvēki runā, lai panāktu kādu sev vēlamu rezultātu, ir pienācis laiks pievērsties jautājumam par to, kas ir teikums.
Teikums ir vārdos pausta doma vai ideja, kas izteikta vai uzrakstīta ar nolūku panākt vēlamo rezultātu. Vienā teikumā var tikt pausta viena vai vairākas domas un idejas.
Ja valodu pārvaldāt minimālā līmenī, citiem vieglāk uztverami būs tādi teikumi, kuros centīsieties paust tikai vienu domu.
Interesanti, ka izveidot teikumu un precīzi izteikt konkrētu domu iespējams, izmantojot tikai vienu pašu vārdu. Mums vienkārši jāapgūst pareizais veids, kā to izdarīt. Dažkārt pareizā vietā un laikā pateikts viens vienīgs vārds - “Dzert!”, “Braukt!”, “Sāp!” – var aizstāt ļoti garus teikumus un atrisināt lielas problēmas.
Atcerieties, ka teikumi, kas sastāv no viena vārda, būs saprotami tikai konkrētā situācijā, vietā un kontekstā.
Lai citi Jūs saprastu, Jums ir jāveido īsi un racionāli teikumi, jeb, kā teiktu senajā Spartā, jārunā lakoniski. Jo īsāk un kodolīgāk spēsiet izeikt savu vēlmi, jo labāk.
Lai citi Jūs saprastu, Jums ir jāveido īsi un racionāli teikumi, jeb, kā teiktu senajā Spartā, jārunā lakoniski. Jo īsāk un kodolīgāk spēsiet izeikt savu vēlmi, jo labāk. Ieteicams, lai vienā racionālā teikumā nebūtu vairāk par trim vārdiem.
Racionālu, visiem saprotamu teikumu veido no šādiem elementiem: Persona, Darbība, Priekšmets, Veids un Palīgvārds.
Tā kā racionālā teikumā nevajadzētu lietot vairāk par trim vārdiem, tad gadījumā, ja idejas izteikšana prasa iesaistīt visus piecus no teikuma veidošanas elementiem, labāk veidojiet vairākus atsevišķus teikumus ar diviem, trim vārdiem katrā. Par to, kā izteikt vēlmi ar vairāku teikumu palīdzību, lasiet nākošajās nodaļās, bet tagad iepazīsimies ar racionāla teikuma veidošanas elementiem.
Persona jeb Darītājs – tie esam mēs paši, sarunu partneris, sarunā vai notikumā tieši vai netieši iesaistītās personas; tas, kas kaut ko dara, ir darījis vai darīs. (Es, tu, sieviete, vīrietis. – Es meklēju. Sieviete runā. Vīrietis iet.)
Darbība – tā ir kāda norise vai aktivitāte, ko veic Persona jeb Darītājs. Darbība var tikt vērsta arī uz Priekšmetu. (Dzert, ņemt, iet. - Vīrietis dzer. Ņemt biļeti. Iet tālāk.)
Priekšmets – tas, uz ko vērsta Darbība. (Biļete, maize, ūdens. - Ņemt biļeti. Ēst maizi. Dzert ūdeni.)
Veids – ar Veidu tiek apzīmētas visa veida īpašības un apstākļi. Tie vienādi attiecināmi uz Personu, Priekšmetu un Darbību. (Auksts, ārā, lēni, uz, no. - Auksts ēdiens. Gulēt ārā. Iet lēni. Uz Parīzi. No Parīzes.)
Palīgvārds – Palīgvārdi ir vārdi, kuri palīdz veidot jautājuma vai nolieguma teikumus un savstarpēji saistīt teikuma elementus. (Kur, kad, un, jā, nē. - Kad ēst brokastis? Kur maize? Tēja un kafija. Tēja jā. Kafija nē!).
Lai arī neiesakām veidot teikumus, kuros ir vairāk par trim vārdiem, tomēr var gadīties situācijas, kad ir pieļaujama neliela atkāpe, proti, veidojami nedaudz garāki teikumi.
Tā ir gadījumos, kad teikumā kāds no elementiem (Persona, Darbība, Priekšmets, Veids vai Palīgvārds) ir nevis viens, bet vairāki. (Vīrietis un sieviete ēd kopā. Gribēt liels, karsts tēja.) Pirmajā teikumā vienlaikus ir divas Personas, otrajā – vairāki Veidi.
Tāpat garāki teikumi var veidoties, ja nepieciešams lietot Palīgvārdus - “un”, “kur”, “jā” vai citus. Gadījums ar “un” jau ir pieminēts piemērā par to, ka vīrietis un sieviete ēd kopā. Sniegšu vēl vienu piemēru ar vārdu “kur” - Kur vilciens uz Parīzi?
Taču vienmēr atcerieties! Jo īsāks ir teikums, jo vieglāk to pateikt un saprast.
Komplicētas vēlmes, jeb domas un idejas
Pirms turpināt, atkārtosim dažas patiesības. Pirmkārt, cilvēki runā, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Otrkārt, bez runāšanas var iztikt, ja konkrētajā situācijā Jūs pilnīgi viss apmierina.
Ja tomēr vēlaties panākt kāda cilvēka konkrētu rīcību, teiksim, sagaidīt atbildi uz uzdoto jautājumu par to, kādā virzienā jādodas, tad sava vajadzība ir jāizsaka. Runāt, proti, izteikt vienu vai vairākus loģiski sakārtotus vārdus - tas nozīmē - izteikt savu vēlmi, domu vai ideju.
Lai panāktu sev vēlamo rezultātu, bieži vien nepietiek ar vienu domu, vienu teikumu vai vienu vārdu, jo tas, ko mēs vēlamies pateikt vai panākt, var sastāvēt no vairākām lietām. Lai izprastu, kā šādā situācijā rīkoties, ir jāapgūst dažas lietas.
Nosauksim šīs lietas savos vārdos. Visu vēlamā rezultāta kopumu nosaucam par ideju, un katru idejas sastāvdaļu - par domu.
Aplūkosim pavisam vienkāršu situāciju: Jūs atrodaties dienvidos, valda nežēlīga tveice, Jums slāpst, un tāpēc ir radusies vēlme padzerties nedaudz vēsa ūdens. Šo vēlmi nosauksim par ideju. Šajā idejā ir četras domas. Ja tās izteiksiet atsevišķos īsos teikumos, viegli panāksiet vēlamo.
Pirmā doma – Jūs gribat dzert.
Otrā doma – Jūs gribat dzert ūdeni.
Trešā doma – Jūs gribat dzert vēsu ūdeni. Ceturtā doma – Jums pietiks ar nelielu daudzumu ūdens.
Ja mēģināsiet šo it kā vienkāršo ideju pateikt vienā teikumā, tad, lai Jūs saprastu, Jums noteikti nāksies veidot gramatiski sarežģītu teikumu. Jums būs jāzina konkrētās valodas gramatikas principi, teikuma uzbūves formas un īpatnības, jāprot tās pareizi lietot. Pretējā gadījumā Jūs varat tikt pārprasti, un cilvēki var nolemt, ka Jums ir vēsi un gribat dzert kaut ko karstu. Vai arī saņemtais ūdens nebūs lietojams dzeršanai. Attiecībā uz karsto laiku un vēso ūdeni, protams, pārpratumi neradīsies, bet citās situācijās kļūdīties ir ļoti vienkārši. Taču, ja rīkosieties saskaņā ar maniem ieteikumiem un ideju sadalīsiet vairākās domās, kur katrai domai veltīsiet atsevišķu īsu un vienkāršu teikumu, Jūs noteikti sapratīs arī tad, ja izmantosiet nelielu vārdu krājumu un neizrādīsiet perfektas gramatikas zināšanas.
Šo jau minēju iepriekšējā nodaļā, bet tas ir tik svarīgi, ka atkārtošu vēlreiz. Jo īsāks ir izteiktais teikums, jo mazāka ir gramatikas ietekme uz to, vai Jūs tiksiet saprasti, vai nē.
Lai veiksmīgi komunicētu, ir jāmāk atšķirt divas dažādas lietas: bagātīgu vārdu krājums un spēja saprotami izteikties. Ir labi, ja šīs lietas viena otru papildina, taču mēdz būt arī savādāk.
Ikviens savā dzīvē ir sastapies ar visai komisku, bet dažkārt bēdīgu situāciju, kad runātājs mums labi saprotamā valodā skaisti un gari runā, taču nevienam no klausītājiem viņa sacītais kopumā tā arī nav kļuvis skaidrs. Varbūt pat ir noticis pretējais – līdz šim it kā saprotamais kļuvis vēl neskaidrāks. ŠĀDU RUNASVEIDU SAUC PAR MULDĒŠANU.
Protams, mums sveša nav arī pilnīgi pretēja situācija, kad runātājs īsi un konkrēti spēj novadīt savu ideju līdz katram klausītājam, lai arī nav runājis viņu dzimtajā valodā. Šādu runasveidu sauc par lakonisku.
Pats apzīmējums “lakonisks” ir cēlies no novada nosaukuma, kurā atradās senā Sparta. Visiem ir zināms tas, ka Spartiešu galvenā nodarbošanās bija karošana. Viņi dzima un dzīvoja, lai karotu. Taču ne visi zina, ka tieši
Spartieši ir lakonska runasveida pamatlicēji. Atrodoties ekstremālā kaujas situācijā, kad vilcināšanās vai nesaprašanās varēja novest pie visnepatīkamākajām sekām, īsa, konkrēta un vienlaikus saprotama, jeb, vienā vārdā sakot, lakoniska komunikācija bija īpaši svarīga. Un Spartieši ieviesa šādu saziņas modeli.
Lai arī no senās Spartas ir saglabājušās tikai leģendas un nostāsti, līdz pat mūsu dienām cilvēki, kuri spēj izteikties īsi un lakoniski, tiek vērtēti ļoti augstu. Ar viņiem ir viegli komunicēt un saprasties.
Secinājums - kad cilvēks iemācās savu vēlmi jeb ideju sadalīt atsevišķās domās jeb īsos loģiskos teikumos, viņš iemācās precīzi pateikt, ko viņš vēlas, un rezultāts nav atkarīgs no tā, cik daudz vai maz vārdu viņš zina. Vārdu daudzumam un gramatikas zināšanām šeit nav izšķirošas nozīmes, tāpēc labāk no sākuma iemācīties īsi un saprotami izteikties un tikai pēc tam pilnveidot gramatikas un vārdu zināšanas, tādējādi bagātinot savu runas stilu.
Šeit noder zināmais teiciens - stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes.
Ja vienā teikumā nevarat izteikt visu savu vēlmi vai ideju, tad neatliek nekas cits, kā veidot vairākus teikumus. Būtiski ir ielāgot, ka galvenā doma – atcerieties! – vienmēr tiek izteikta pirms mazāk svarīgās.
Nav jēgas apspriest otršķirīgus jautājumus, ja galvenajā nav panākta vienprātība. Starp atsevišķām domām vai teikumiem obligāti nepieciešams ieturēt apzinātu pauzi.
Tas, kura no vairākām domām ir svarīgāka un kura – otršķirīga, atkarīgs tikai un vienīgi no situācijas, kādā atrodaties. Tas ir subjektīvs lēmums.
Līdzība: ja, meklējot naktsmājas, esat piestājuši pie konkrētas viesnīcas un zināt, ka istabas lielumam vai cenai nav būtiskas nozīmes, vispirms ir jāpanāk sarunas biedra sapratne par to, ka būtiski ir palikt tieši šajā viesnīcā. Tikai tad, kad šajā jautājumā ir panākta saskaņa, ir vērts uzsākt sarunu par to, kādas istabas un par kādu cenu ir pieejamas. Pretēji ir jārīkojas, ja būtiska ir nevis konkrētā viesnīca, bet gan izmaksas, kas saistītas ar palikšanu tajā.
Aprakstot savu vēlmi ar vairāku teikumu palīdzību, nevajag baidīties, ka dažus vārdus nākas atkārtot vairākos teikumos pēc kārtas. Patiesībā tas pat ir ļoti ieteicams. Tas palīdz nepazaudēt kopējo domas pavedienu.
Piemērs - Ja aukstā laikā esat izsalcis un labprāt paēstu pēc iespējas karstu ēdienu, bet vislabāk tomēr baudītu tieši karstu zupu, teikumi būtu jābūvē sekojoši:
Es gribēt ēst. Gribēt ēst karsts. Gribēt karsts zupa.
Ar pirmo teikumu panākat sapratni, ka esat izsalcis, un vai vispār ir pieejams ēdiens. Nākošajā teikumā vienojaties par siltu ēdienu. Visbeidzot, pēdējā teikumā izmēģināt veiksmi visu savu vēlmju piepildīšanā.
Ja vēlaties baudīt tikai un vienīgi karstu zupu, un nekas to nespēs aizstāt, tad pietiks ar to, ka pateiksiet - Gribēt karsts zupa.
Ja zināt, kas ir vienkāršs, racionāls teikums un kā to veidot, ir pienācis laiks apgūt jautājuma un nolieguma teikumu veidošanu.
Jautājumi. Lai svešā valodā kaut ko pavaicātu, pats svarīgākais ir zināt palīgvārdus, ar kuriem izteikt jautājumu. To nav daudz, un tos apgūt ir vienkārši.
Svarīgākie jautājumu palīgvārdi: Kas? Kur? Kad? Cik?
Ja zināsiet arī pajautāt Kā? un Kāpēc?, būsiet apguvuši vairāk nekā tikai izdzīvošanas līmeni.
Nākamais uzdevums ir apgūt šo vārdu pareizu lietošanu un ievietošanu teikumā.
Ja vēlaties uzdot jautājumu, vispirms ir jātiek skaidrībā par jautājuma objektu. Jautājuma objekts var būt gan Persona, gan Darbība, gan Priekšmets un, protams, arī Veids.
Ja vēlaties, lai sarunas biedrs Jūs precīzi saprastu, par jautājuma objektu izvēlaties tikai vienu vārdu vai vienu domu un līdz minimumam samaziniet teikumu garumu. Vislabāk, ja tie būs tikai divi vārdi, no kuriem viens ir jautājuma objekts, un otrs – jautājuma palīgvārds (Kur ūdens? Cik nauda?).
Protams, ka būs situācijas, kad jautājuma objektu nevarēs aprakstīt tikai ar vienu vārdu.
Piemēram Jums ir jānokļūst Prīzē. Piedevām tikai un vienīgi ar vilcienu. Jautājums skanēs šādi. (Kad vilciens uz Parīzi?). Šajā piemērā “vilciens” un “Parīze” jāsaprot kā viens vesels jeb viena doma. Skaidrojums ir ļoti vienkāršs - Jums neder jebkurš vilciens uz jebkuru vietu, līdzīgi kā Jums neder jebkurš transports uz Parīzi. Jūs apmierina tikai “vilciens uz Parīzi”.
Jautājuma teikumos jautājamo vārdu parasti novieto pirms jautājuma objekta.
Principā konstruktīvu noliegumu izvedot ir vēl vienkāršāk, nekā uzdot jautājumu. Lai svešā valodā kaut ko noliegtu, pats svarīgākais, tieši tāpat, kā gadījumā ar jautājumiem, ir izvēlēties konkrēto nolieguma objektu. Arī nolieguma objekts var būt Persona, Darbība, Priekšmets vai Veids.
Lai veidotu noliegumu, pietiks, ja zināsiet tikai vienu palīgvārdu - Nē! (Ātri nē! Tu nē! Kafiju nē!)
Tagad man mazliet jāatkārtojas un jāsaka praktiski tas pats, kas gadījumā ar jautājumiem
- Ja vēlaties, lai sarunas biedrs Jūs precīzi saprastu, par nolieguma objektu izvēlaties tikai vienu vārdu, un teikumu garumu samaziniet līdz minimumam. Vislabāk, ja tie būs tikai divi vārdi, no kuriem viens ir nolieguma objekts, un otrs – nolieguma palīgvārds Nē.
Ja nolieguma teikumus veidosiet garākus, sarunas biedram var gadīties pārprast, ko tieši nevēlaties – piemēram, Jūs nevēlaties dzert vispār vai nevēlaties dzert tieši piedāvāto dzērienu.
Reizēm nolieguma teikumu ir vieglāk un precīzāk izveidot, ja izmanto loģisku pretnostatīšanu, proti, izveido teikumu pāri, kurā vienu lietu vai darbību apstiprinām, bet citu noliedzam. (Dzert, jā. Kafija, nē!)
Nolieguma teikumos nolieguma palīgvārdu var novietot gan pirms, gan pēc nolieguma objekta. Ja vēlaties pastiprināt vai īpaši izcelt noliegumu, varat nolieguma palīgvārdu lietot divas reizes – pirms un pēc nolieguma objekta. (Nē, vairāk ne! Nē, tēju ne!)
Pagātnes un nākotnes formas tiek veidotas līdzīgi kā jautājumi un noliegumi.
Jāsaka, ka, atrodoties svešumā, biežāk būs jālieto tagadnes vai nākotnes formas. Pagātnei šādās situācijās lielas nozīmes nav. Pagātne ir svarīga apcerīgiem vakariem un gadījumiem, kad nepieciešams noskaidrot vainīgo.
Teikumu, kas neattiecas uz tagadni, vieglāk izveidot ir tad, ja izmanto loģisku pretnostatīšanu un salīdzināšanu. Līdzīgi kā gadījumā ar noliegumu, var izveidot situāciju, ko iespējams pretstatīt tagadnei. (Kafija dzert vēlāk. Tagad ne. Vēlāk.)
Ja gadījumā tomēr ir nepieciešams veidot teikumu, kurš apraksta notikumus pagātnē, rīkojieties līdzīgi kā situācijā ar noliegumu un nākotni. Lai aprakstītu notikumus pagātnē ar pretnostatīšanas palīdzību, lieliski noderēs vārdi - tagad, agrāk, pirms.